Trīs “karsti” hečbeki un dalība Minišosejā

Piedāvājam Latvijā plaši pazīstamā tehnoloģiju blogera Kristapa Skuteļa atskatu uz 19. augusta minišosejas treniņu.

Aizvakar uz dažām stundām sev tik ierasto tastatūras klabināšanu aizvietoju ar trīs ātru un “karstu” hečbeku stūrēšanu. Paldies, Top Gear Latvija par ņemšanu pulciņā uz šo auto izbraucienu! Top Gear vīriem ar šiem auto jau iepriekš ir bijusi pieredze, bet man divi no trīs augstāk redzamajiem auto bija relatīvs jaunums. Relatīvs tādā ziņā, ka internetos tos redzējis biju, taču pats izbraucis vēl nē. Tātad, pusdienu piedāvājumā: Renault Clio RS, MINI Cooper S un Ford Fiesta ST. Lai arī katrs auto ir unikāls un ar tikai tam piemītošām īpašībām, tomēr tie visi trīs ir hečbeki un pie tam gana ātri, lai tos varētu dēvēt par “karstajiem” hečbekiem.

Dienas plāns bija vienkāršs un vienlaikus arī sasodīti interesants. No sākuma bija paredzēts mazs izbrauciens ārpus Rīgas, lai var gūt iespaidus kā visi trīs auto uzvedas uz dažādiem ceļiem. Pēc tam atgriešanās galvaspilsētā un pašā vakarā atkalsatikšanās Biķernieku trasē, lai ņemtu dalību Minišosejas treniņā. Hell yeah, beidzot esmu sagaidījis reālu iespēju sacīkšu režīmā izstūrēt Biķernieku trases līkumus. Tā kā jau pāris gadus cenšos aktīvi apmeklēt auto sacensības un treniņus, tad iespēja pašam piedalīties bija tāds kā ilgu laiku lolots sapnis. Te milzīgs paldies jāsaka Eduardam Kalvem par Minišosejas disciplīnas rīkošanu, kas ļauj trasē savus spēkus izmantot sēžot pie sava ielas auto stūres.

Šāds dienas plāns deva iespēju izmēģināt kā auto uzvedas gan uz koplietošanas ceļiem (kur sportošanai nav vietas), gan trasē. Uzreiz godīgi pateikšu, ka trasē devos tikai ar Renault un MINI, jo izvērtējot visus apstākļus un pieredzi, izlēmu lieki neriskēt ar mazā sarkanā spridzekļa raustīšanu aiz ūsām.

MINI Cooper S

Tā nu ir sanācis, ka pāris pēdējo gadu laikā esmu izbraucis ar vairākiem MINI auto un tāpēc nelaidu garām iespēju izmēģināt arī jauno MINI Cooper S. Pirms pāris mēnešiem to biju saņēmis uz testu un iespēju aizbraukt apciemot savus Latgalē dzīvojošos vecākus. Tādējādi bija iespēja gūt pirmos iespaidus par MINI Cooper S uzvedību uz Latvijas ceļiem. Īsumā – auto patika un arī šoreiz pie tā stūres jutos labi. Man tomēr velk uz labi “nopakotiem”, tehnoloģijām bagātiem un jaudīgiem auto pat ja tie ir izmēros ne pārāk lieli.

Renault Clio RS

Mans pirmais auto bija Renault Megane II, tāpēc par konkrēto auto zīmolu ir izveidojies noteikts viedoklis, ko laikam vislabāk raksturo tas, ka pēc tā sekoja cita zīmola braucamais. Es iepriekš biju manījis gana daudz Renault Sport (RS) modeļus, taču mani tie nepiesaistīja. Tomēr dzīvē viss ir krietni savādāk un šis ir tas gadījums, kad auto mani pavisam pozitīvi pārsteidza.

Šis ar 1.6 litru turbodzinēju aprīkotais auto spēj attīstīt 200 Zs jaudu, kas uz priekšējiem riteņiem tiek novadīta ar sešpakāpju divsajūgu automātiskās kārbas palīdzību. Kā tad šis auto brauc? Labi brauc! Jāsaka, ka personīgi man šis bija favorīts, jo spēja būt ļoti ātrs, viegli un paredzami sabremzējams, un lieliski vadāms. Bez tam, šis auto bija visērtākais arī uz nelīdzenākiem ceļiem un piedāvā visplašāko salonu un bagāžas nodalījumu. Sanāk, ka šis auto ir gan nasks, gan kaut kādā ziņā arī praktisks.

Jāatzīst, ka vilšanos sagādāja šī auto salons. OK, no Renault es neesmu pieradis sagaidīt premium līmeņa interjeru un šī konkrētā auto gadījumā tas nav svarīgākais, tomēr kaut kā tas viss plastmasīgums nepatika. Spīdīgā viduskonsole, nepārdomātais borta dators (priekš kam man auto vajag kalkulatora aplikāciju?) un visaptverošā plastmasīguma sajūta nav diez ko patīkama. Bet par laimi šīs estētiskās nianses otrajā plānā nostumj auto sniegtais braukšanas baudījums. Tas auto brauc patiešām labi!

Ford Fiesta ST

Te nu mēs nonākam pie Ford piedāvājuma. Ir daudz dzirdēts par šo auto un beidzot bija iespēja to izmēģināt darbībā. Pēc skata mazs un jestrs auto. Fiesta ST ir aprīkots ar 1.6 litru EcoBoost turbodzinēju, kas spēj attīstīt līdz 199 Zs jaudu (290 N·m pie 3500 rpm). Kā jau īstam spridzeklim pienākas, auto aprīkots ar sešpakāpju mehānisko ātrumkārbu. Ja esam mūsdienās tik bieži pieejamo automātisko kārbu izlutināti, būs jāmācās štepselēt. Un īpaši svarīgas šīs iemaņas paliek dinamiski braucot.

No ārpuses auto izskatās patiešām labi, taču interjers gan ir aizkavējies kaut kur pagātnē. Taču šis auto ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad interjeram ir pavisam maza nozīme. Ar Fiesta ST var tik ļoti izbaudīt pašu braukšanas procesu, ka pavisam neaktuāla paliek, piemēram, situācija Sīrijā un tas no kādas plastmasas veidots auto salons. Šo auto par labāko 2013. gadā atzina Top Gear un pozitīvas atsauksmes par to dzirdēju arī no vairākiem zinošiem Minišosejas dalībniekiem. Ak, jā, Ford Fiesta ST cena ir nepilni 22 tūkstoši eiro.

Sapratu, ka ar šo auto vajag pabraukt vairāk, lai var par to pateikt ko vairāk. Tas tev nebūs nekāds plezīra braucamais, pie šī auto vadīšanas būs jāpiestrādā. Pie tam, ne tikai ar kājām un rokām, bet arī ar galvu. Protams, protams, arī šim auto ir gana daudz elektronikas, tomēr tas pat caur visiem algoritmiem spēj līdz vadītājam aiznest to foršo sajūtu, ka kontrole joprojām pieder blīvei starp stūri un pedāļiem. Tātad, to be continued…

Minišosejas pieredze

Viena lieta ir saglabāt vēsu prātu uz koplietošanas ceļiem, bet pavisam cita – pārbaudīt savus spēkus auto trasē. Minišoseja ir tāda interesanta autošosejas disciplīna, kurā ikviens interesents var piedalīties ar savu ielas auto. Jā, tev nav jāiegulda tūkstošiem eiro, lai nopirktu, sagatavotu un aizgādātu uz trasi sporta auto, kas ārpus trases nav izmantojams. Uzskatu, ka Minišosejai ir milzu nozīme, jo tā ļauj nolaist lieko tvaiku drošos apstākļos, palīdz iemācīties braukt un popularizē pēdējos gados Latvijā krietni panīkušo autošosejas žanru.

Līdz šim pats biju iespējis rast laiku apmeklēt divus Minišosejas treniņus kā skatītājs un aptuveni sapratu pasākuma būtību, lai arī pašam būtu vēlme piedalīties. Ar savu palielo un pasmago personīgo auto gan īsti negribu līst trasē, jo no tā nebūs nekāda labuma ne man, ne apkārtējiem braucējiem, kam tikai traucēšu. Tāpēc biju sācis apsvērt speciāli šādām nodarbēm paredzēta auto iegādi nākamajai sezonai. Mans funktieris ir tāds, ka iesākumā pa relatīvi mazām naudām jānopērk kaut kāds vienkāršs braucamais un jādodas trasē apgūt sporta braukšanas pamatiemaņas. Pēc tam (ja būs novērojams progress) var domāt par jaudīgāka auto sarūpēšanu. Mans pieņēmums izrādījās pareizs un pat ar relatīvi jaudīgiem auto mani apļa laiki bija pašā saraksta apakšā. Kāds brīnums?! :)

Tā nu es dabūjis savu ķiveri devos uz starta vietu, kur pasākuma rīkotājs Eduards atgādināja karogu nozīmi un galvenos uzvedības noteikumus trasē. Pēc tam visi devās uz saviem auto, lai izbrauktu vienu iepazīšanās apli. Tā kā es šo trases posmu pilnībā nebiju izbraucis nekad iepriekš, tam bija milzu nozīme. Zemāk bildē var redzēt, ka Minišosejā piedalās daudz un dažādi auto. Tie iedalās vairākās klasēs, bet trasē dodas sadalīti divās daļās – lēnie un ātrie auto. Starp auto var atrast pavisam vienkāršus ielas auto, jaunākus un ātrākus ielas auto (kuplā skaitā pārstāvētas ir Evolūcijas) un speciāli sagatavotus sporta auto. Tādējādi Minišoseja ir interesanta ne tikai pašiem braucējiem, bet arī skatītājiem. Te reāli ir jūtams sacensību gars! :)

Pirmie auto devās trasē un strauji tuvojās arī mans trasē došanās laiks. Stresa pilnas bikses. Vislielākais uztraukums par to, lai es ar savām darbībām netraucētu pārējiem braucējiem, kas reāli cīnās par apļa laiku uzlabošanu. Protams, nebija lielas vēlmes apskādēt Top Gear sarūpētos testa auto. Ja Ford un Renault maksā “nieka” ~20 tūkstošus, tad MINI apskādēšana izmaksātu divtik.

No sākuma trasē devos ar Renault un jau pēc pirmā apļa paveikšanas sapratu, ka es nejēdzu izvēlēties pareizās trajektorijas un bremzēšanas vietas. Trases nepārzināšana arī nepalīdzēja. Pa lielam viss ko es pirmajā reizē spēju izdarīt veiksmīgi bija “gāzi grīdā” paātrināšanās. Pēc trijiem vai četriem apļiem nolēmu braukt malā atvēsināt bremzes un nomierināties. Arī trasē man patika kā vadās Renault – tas brauca tieši tur, kur es gribēju, bija viegli un paredzami sabremzējams un sirsnīgi paātrinājās. Pēc treniņa pieredzējušāki braucēji atzina, ka principā lielisko auto norok automāts, tomēr ar manu (ne)pieredzi tas bija ērti braucams tieši tādā izpildījumā.

Biju jau izlēmis, ka ar to arī mans treniņš todien beigsies, tomēr situācija izvērtās mazliet savādāka. Kamēr staigāju apkārt ap trases malā atpūtā nolikto MINI, starta tiesnesis uzjautāja vai es plānoju braukt nākamajā kārtā. Pirms paspēju apdomāties, atbildēju, ka braukšu gan (tiesnesim taču nedrīkst atteikt) un jau drīz ar ķiveri galvā sēdēju MINI. Zaļais karogs noplīvo acu priekšā un gāzi grīdā dodos trasē. Jā, MINI ir pavisam citādāks zvērs. Ja Renault vadībā šķiet kā viegls tauriņš, MINI drīzāk atgādina pie zemes pielipušu tanku. Nepārprotiet, auto uz priekšu raujas patiešām strauji, taču man ne īsti pie sirds gāja tā smagnējā bremzēšana (paplikas riepas arī nepalīdz) un jūtamā bedre pirms paātrinājuma. Trasi jau bija noklājis nakts melnums un pēc četriem apļiem nolēmu mest mieru, jo nav prāta darbs trakot ar nepierastu auto nezināmā trasē.

Pēc saviem braucieniem smaidīgs staigāju starp auto un pamanīju kaut kur redzētu seju. Ak, vai tas tik tiešām ir pats, pats Reinis Nitišs? Nespēju nepieiet klāt un neuzprasīties uz kopbildi. Milzu lepnums un prieks par šī jaunā džeka panākumiem pasaules (!!!) līmenī. Šodien noskatījos interesantu Zebras veidotu interviju ar Reiņa tēti. Iesaku to noskatīties arī jums.

Kāds tad ir dienas sausais atlikums? Ātri auto spēj sagādāt patiešām daudz prieka un visi trīs hečbeki bija ļoti interesanti braucamie. Ja man būtu jāizvēlas viens favorīts, es to nemaz nevarētu izdarīt. Ir skaidrs, ka Ford Fiesta ST no šiem trīs auto ir visdullākais braucamais, bet tas pieprasa kaut kādas braukšanas iemaņas. Šo auto es pavisam noteikti gribēšu iepazīt tuvāk. Renault Clio RS bija sasodīti ātrs, bet vienlaikus arī ļoti viegli vadāms auto. Savukārt, MINI varētu būt mana izvēle auto ar ko ērti un ar šiku pārvietoties ikdienā.

Ļoti pozitīva bija arī Minišosejas pieredze, jo beidzot piepildīju vienu no maniem seniem sapņiem – izbraucu (daļu) Biķernieku trases. Tagad manī mājo nemiers un vēlme atkal atgriezties tā vilinošā zaļā karoga priekšā. Bet šoreiz jau pilnā nopietnībā mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Šajā sakarā liels prieks par iepazīšanos ar autošosejas sportistu Jāni Vanku, kas pavisam par velti palīdz uzlabot savus rezultātus ikvienam Minišosejas dalībniekam. Patiešām pozitīvs cilvēks.

Starp citu, nākamais Minišosejas treniņš Biķerniekos notiek jau šovakar (21. augustā). Sākums 20:00, skatītājiem maksa 2 eiro.

 

 

Oriģinālraksts - http://krizdabz.lv/2014/08/tris-karsti-hecbeki-un-daliba-minisoseja/